bestiarius
Latin
Étymologie
- (Adjectif) Dérivé de bestia (« bête sauvage »), avec le suffixe -arius.
- (Nom commun) Substantivation de l’adjectif bestiarius.
Adjectif
| Cas | Singulier | Pluriel | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculin | Féminin | Neutre | Masculin | Féminin | Neutre | |
| Nominatif | bēstiārius | bēstiāriă | bēstiārium | bēstiāriī | bēstiāriae | bēstiāriă |
| Vocatif | bēstiārie | bēstiāriă | bēstiārium | bēstiāriī | bēstiāriae | bēstiāriă |
| Accusatif | bēstiārium | bēstiāriăm | bēstiārium | bēstiāriōs | bēstiāriās | bēstiāriă |
| Génitif | bēstiāriī | bēstiāriae | bēstiāriī | bēstiāriōrŭm | bēstiāriārŭm | bēstiāriōrŭm |
| Datif | bēstiāriō | bēstiāriae | bēstiāriō | bēstiāriīs | bēstiāriīs | bēstiāriīs |
| Ablatif | bēstiāriō | bēstiāriā | bēstiāriō | bēstiāriīs | bēstiāriīs | bēstiāriīs |
bēstiārius \Prononciation ?\ ; première classe
Dérivés
- bestiarius ludus
Nom commun
| Cas | Singulier | Pluriel |
|---|---|---|
| Nominatif | bestĭārius | bestĭāriī |
| Vocatif | bestĭārie | bestĭāriī |
| Accusatif | bestĭārium | bestĭāriōs |
| Génitif | bestĭāriī | bestĭāriōrum |
| Datif | bestĭāriō | bestĭāriīs |
| Ablatif | bestĭāriō | bestĭāriīs |
bestĭārius \Prononciation ?\ masculin ; 2e déclinaison
Prononciation
- \beːs.tiˈaː.ri.us\, [beːs̠t̪iˈäːriʊs̠] (Classique)
- \bes.tiˈa.ri.us\, [best̪iˈäːrius] (Ecclésiastique)
Références
- « bestiarius », dans Félix Gaffiot, Dictionnaire latin français, Hachette, 1934 → consulter cet ouvrage