ῥῆμα
: ρήμα
Grec ancien
Étymologie
- Du verbe εἴρω, eírō (« dire »).
Nom commun
| Cas | Singulier | Pluriel | Duel | |||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Nominatif | τὸ | ῥῆμα | τὰ | ῥήματα | τὼ | ῥήματε |
| Vocatif | ῥῆμα | ῥήματα | ῥήματε | |||
| Accusatif | τὸ | ῥῆμα | τὰ | ῥήματα | τὼ | ῥήματε |
| Génitif | τοῦ | ῥήματος | τῶν | ῥημάτων | τοῖν | ῥημάτοιν |
| Datif | τῷ | ῥήματι | τοῖς | ῥήμασι(ν) | τοῖν | ῥημάτοιν |
ῥῆμα, rhêma *\r̥ɛ̂ː.ma\ neutre
Dérivés
Références
- Anatole Bailly, Abrégé du dictionnaire grec-français, Hachette, 1901